Bet tad Džerijs atcerējās — kambarī, kur glabājas rīki, ir bloks un virves, un, ko kājas nes, metās pēc tiem. Viņš ātri piestiprināja bloku pie troses un sāka vilkt, vilka no visa spēka tā, ka rokas vai rāvās nost no pleciem, bet mus­kuļi, likās, kuru katru mirkli pārplīsīs. Tomēr trose ne­kustējās no vietas. Tagad vairs neatlika nekas cits kā tikt otrā krastā.

Džerijs jau bija paguvis izmirkt līdz ādai, tāpēc tagad pa galvu pa kaklu skrēja uz «Zelta pūķi», pat nemanī­dams lietu. Vējš dzina viņu, un skriet bija viegli, kaut gan miera nedeva doma, ka būs jāiztiek bez Hola palī­dzības un nebūs kas bremzē vagoneti. Viņš pats sameis­taroja sev bremzi no stipras virves, kuru pārmeta pār ne­kustīgo trosi.

Vējš ar negantu sparu uzbruka viņam, iekauca viņam ausīs, šūpodams un svaidīdams vagoneti, un Mazais Dže­rijs vēl skaidrāk iedomājās, kā šobrīd jūtas tie divi — Spillens un viņa sieva. Tas vairoja zēna vīrišķību. Lai­mīgi ticis pāri, viņš uzrāpās augšā pa nogāzi un, vēja grūdienos ar pūlēm turēdamies uz kājām un tomēr mēģi­nādams skriet, devās pie «Zelta sapņa» veltņa.

Apskatījis to, Džerijs ar šausmām atklāja, ka veltnis ir pilnīgā kārtīb.ā. Kā vienā, tā otrā galā viss ir kārtībā. Kur tādā gadījumā aizķēries? Kur citur ja ne vidū!