Nekā! Kaut kur bija aizķēries. Bet, tieši kur, viņš nevarēja uzmi­nēt un vagoneti neredzēja. Viņš pacēla acis un tikko saskatīja gaisā tukšo vagoneti, kurai vajadzēja virzīties pretī viņam ar tādu pašu ātrumu, ar kādu piekrautā va­gonete attālinājās. Tā bija no viņa apmēram divsimt piec­desmit pēdu atstatumā. Tas nozīmēja, ka kaut kur pelē­kajā miglā divsimt pēdu virs verdošās upes un divsimt piecdesmit pēdu no pretējā krasta gaisā karājas uz vie­tas palikušais Spillens ar sievu.

Trīs reizes Džerijs uzsauca, cik skaļi vien jaudāja, bet viņa balss nogrima nejaukā laika trokšņos. Kamēr zēns drudžaini pārcilāja savā prātā, ko lai izdara, ātri skrie­nošie mākoņi virs upes piepeši pašķīrās — un viņš uz mirkli ieraudzīja palojošo Sakramento apakšā un apstā­jušos vagoneti ar cilvēkiem augšā. Pēc tam mākoņi atkal sakļāvās — un virs upes kļuva vēl tumšāks nekā iepriekš.

Zēns uzmanīgi apskatīja veltni, bet neatrada tajā ne­kādus traucējumus. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā veltnī otrā krastā. Baisi bija iedomāties, kā tie divi, vēt­

ras svaidīti, karājas vecajā vagonetē virs bezdibeņa un ne­zina, kāpēc tā piepeši apstājusies. Un kad padomāja, ka tā viņiem būs jākarājas tik ilgi, kamēr viņš nebūs pārcēlies otrā krastā pa «Zelta pūķa» trosēm un ticis līdz nelai­mīgajam veltnim, kura dēļ tas viss bija noticis!