— Aiziet! — pilnā rīklē ieaurojās Spillens, lai pārkliegtu vēja kaukšanu.
Viņš nosēdās vagonetē blakām sievai un saņēma viņas roku.
Džerijam tas nepatika.
— Jums būs jāturas ar abām rokām — vējš stipri šūpo! — viņš kliedza.
Vīrs ar sievu tūliņ atlaida vaļā rokas un stigri ieķērās vagonetes malās, bet Džerijs uzmanīgi atlaida bremzes sviru. Veltnis sāka lēnītēm griezties, bezgalīgā trose tīties vaļā, un vagonete pamazām virzījās pretī bezdibenim, ar dzinējritenīšiem turēdamās pie nekustīgi nostiprinātās sliežu troses, kas bija nostiepta pa augšu.
Džerijam tā nebija pirmā reize, kad viņš palaida vagoneti. Taču līdz šim viņam bija nācies darīt to tikai tēva uzraudzībā. Viņš uzmanīgi regulēja ātrumu ar bremzes sviru. Bremzēt bija nepieciešams, tāpēc ka negantās vēja brāzmas stipri šūpoja vagoneti, bet, iekams pavisam nozuda aiz lietus sienas, vagonete tā sasvērās, ka tikko neiegāza bezdibenī savu dzīvo kravu»
Pēc tam Džerijs varēja spriest par vagonetes kustību tikai pēc troses kustības. Viņš loti uzmanīgi vēroja, kā trose tinas nost no veltņa.
— Trīssimt pēdu… — viņš čukstēja, skatīdamies garām slīdošās atzīmes uz kabeļa, — trīssimt piecdesmit,., četrsimt … četrsimt,
Trose apstājās. Džerijs parāva bremzes sviru, bet trose nekustējās, Zēns ar abām rokām ieķērās trosē un pavilka to uz savu pusi, cenzdamies izkustināt no vietas.