— Paklau, Mazais, — viņš sacīja tonī, kas nepieļāva iebildumus, — mums ar sievu jātiek pāri, lai maksā ko maksādams, pa tavu ceļu. Vai tu vari palīdzēt mums — palaist to rīku?
Džerijs neviļus pakāpās atpakaļ, it kā viņam būtu pie- dāvāts pieskarties kaut kam aizliegtam.
— Es labāk iešu paskatīties, vai Hols nav atgriezies, — viņš bikli sacīja.
— Bet ja nu nav?
Džerijs atkal samulsa.
— Ja kaut kas notiks, es atbildēšu par visu. Redzi, Mazais, mums jātiek otrā pusē, lai tur vai gals! — Džerijs nedroši pamāja ar galvu. — Bet gaidīt Holu nav nekādas jēgas, — turpināja Spillens. — Tu pats saproti, ka no Klibās govs kanjona viņš tik drīz neatgriezīsies. Tā ka ejam, palaid veltni!
«Nav nekāds brīnums, ka misis Spillena izskatījās tik nobijusies, kad mēs palīdzējām viņai iekāpt vagonetē,» neviļus nodomāja Džerijs, paskatījies lejup bezdibenī, kas tagad šķita pavisam bezdibenīgs. Otru krastu, kas atradās septiņsimt pēdu attālumā, nemaz neredzēja caur lietus gāzēm, virpulī sagrieztajām mākoņu driskām, mutuļojošajām putām un šļakatām. Bet klints, uz kuras viņi stāvēja, līdzīgi stāvai sienai, iesniedzās taisni virmojošaja miglā, un šķita, ka no tērauda trosēm līdz turienei, līdz lejai, ir nevis divsimt pēdu, bet vismaz jūdze.
— Nu, gatavs? — jautāja Džerijs.