Sieviete klusi iešņukstējās, bet Spillens galīgi izmisis iekliedzās. Viņš piegāja pie loga. Džerijs nostājās blakus viņam un arī paskatījās pa logu uz gaisa ceļa pusi; troses tikpat kā nebija redzamas cauri biezajam lietus autam.
Parasti apkārtējo ciemu iedzīvotāji brauca pāri upei pa «Zelta pūķa» trošu ceļu. Par pārcelšanos pienācās neliela samaksa, no kuras «Zelta pūķa» sabiedrība maksāja algu Holam.
— Mums jātiek otrā krastā, Džerij, — sacīja Spillens. — Viņas tēvs, — viņš ar pirkstu parādīja uz raudošo sievu, — saspiests raktuvē, šahtā «Āboliņa lapa». Tur noticis sprādziens. Runā, ka nepalikšot dzīvs. Mums nupat atsūtīja ziņu.
Džerijs juta, ka viņam iekņudas sirds. Viņš saprata, ka Spillens grib tikt pāri pa «Zelta sapņa» trosēm, bet bez vecā Džerija neuzdrošinās to darīt, tāpēc ka pa viņu ceļu nevadāja pasažierus un tas jau sen nedarbojās.
— Varbūt Hols drīz būs atpakaļ, — teica zēns.
Spillens pašūpoja galvu.
— Bet kur tēvs? — viņš jautāja.
— Sanfrancisko, — īsi atbildēja Džerijs.
Sēcoši novaidējies, Spillens nikni uzsita ar dūri pa plaukstu. Viņa sieva šņukstēja aizvien skaļāk, un Džerijs dzirdēja viņu vaimanājam:
— Ak, nepagūsim, nepagūsim, nomirs-..
Zēns juta, ka pats tūlīt, tūlīt sāks raudāt; viņš stāvēja apjucis, nezinādams, ko iesākt. Bet Spillens izlēma viņa vietā.