— Ka tikai neuznāktu lietus, — prātīgi bilda Džerijs.
— Un kas par to? Vai man bail salīt? — Hols iesmējās un pagriezies nozuda kokos.
Džerija paredzējums par lietu piepildījās. Ap desmitiem priedes sāka čīkstēt, locīties un vaidēt, logu rūtis grabēt, lietus kapāt garām, slīpām strūklām. Pusdivpadsmitos Džerijs iekūra pavardā uguni un, tikko nosita divpadsmit, sēdās pusdienot.
«Šodien no pastaigāšanās nekas, protams, neiznāks,» viņš nosprieda, pēc ēšanas rūpīgi nomazgājis un nolicis traukus. Un vēl nodomāja: «Hols droši vien izmircis cauri un cauri. Diez vai viņam izdevās nošaut briedi?»
Ap vieniem pie durvīm pieklauvēja — un, kad Džerijs atvēra durvis, istabā kā bulta iedrāzās vīrietis un sieviete, it kā viņus būtu iepūtis vējš. Tie bija misters un misis Spilleni, fermeri, kuri dzīvoja nomaļā ielejā jūdzes divpadsmit no upes.
— Kur ir Hols? — aizelsies jautāja Spillens.
Džerijs pamanīja, ka fermeris ir par kaut ko satraukts
un kaut kur steidzas, bet misis Spillena acīmredzot ļoti apjukusi. Viņa bija izkaltusi, jau pavisam novītusi sieviete, kas daudz strādājusi savā mūžā; vienmuļais, nomācošais darbs bija atstājis viņas sejā smagu zīmogu. Tā pati smagā dzīvē bija saliekusi viņas vīra muguru, savilkusi čumurā viņa rokas un pārklājusi matus ar agra sirmuma sausajiem pelniem.
— Viņš aizgāja medībās uz Klibās govs kanjonu. Jums jātiek pāri otrā pusē, vai?