Mazais Džerijs aprāva dziesmu, izdzirdējis tuvojamies soļus. Gara auguma cilvēks zilā kreklā, ar šauteni plecā iznāca no priežu meža. Tas bija Hols, sargs raktuvē «Zelta pūķis», kura atradās apmēram jūdzi no šejienes uz augšu pa Sakramento, kur arī bija iekārtots ceļš pāri upei.

—   Sveiks, MazaisI — viņš uzsauca. — Ko tu te dari viens pats?

—   Es te saimnieka vietā, — atbildēja Mazais Džerijs nepārspējami nevērīgā tonī, it kā viņš ne jau pirmo reizi būtu palicis viens. — Tēvs, zināt, aizbrauca.

—   Uz kurieni.? — apvaicājās Hols.

—   Uz Sanfrancisko. Viņš jau vakar vakarā aizbrauca. Viņam nomiris brālis kaut kur Vecajā pasaulē. Tāpēc viņš aizbrauca aprunāties ar advokātu. Rītvakar būs atpakaļ.

Visu to Džerijs izstāstīja ar lepnu apziņu, ka viņam uzlikta liela atbildība — pašam sargāt raktuvi «Zelta sap­nis». Tajā pašā laikā varēja redzēt* ka viņš briesmīgi prie­cājas par lielisko piedzīvojumu — par iespēju padzīvot vienam uz šīs klints upmalā un pašam gatavot sev bro­kastis, pusdienas un vakariņas.

—  Nu, esi uzmanīgs, — piekodināja Hols, — neiedo­mājies blēņoties ar trosēm! Es eju paraudzīt, vai neizdo­sies nošaut kādu briedi Klibās govs kanjonā.