Vecais Džerijs vairs neatgriezās uz jūras. Viņš dzīvoja netālu no sava gaisa ceļa un visu mīlestību, uz kādu bija spējīga viņa dvēsele, atdeva resnajām tērauda trosēm un Mazajam Džerijam. Raktuvei «Zelta sapnis» pienāca melnas dienas, bet arī tad sirmgalvis palika sabiedrības dienestā, lai sargātu pamesto uzņēmumu. 0 t,1;
Taču šorīt viņu nemanīja. Vienīgi Mazais Džerijs sēdēja uz lievenīša un dziedāja seno matrožu dziesmu. Viņš pats bija pagatavojis sev brokastis un jau paguvis noēst tās un tagad bija iznācis apskatīties, kas notiek pasaulē. Netālu, soļus divdesmit no viņa, pacēlās milzīgs tērauda veltnis, kuram tinās virsū bezgalgara metāla trose. Turpat līdzās stāvēja rūpīgi nostiprināta rūdas vagonete. Ar acīm izsekojis tērauda trosēm, kuras pacēlās galvu reibinošā augstumā, Mazais Džerijs tālu otrā krastā saskatīja otru veltni un otru vagoneti.
Šo ierīci darbināja tikai smaguma spēks: vagonete kustējās, pati sava svara vilkta, bet tajā laikā no pretējā krasta nāca tukša vagonete. Kad piekrauto vagoneti iztukšoja, bet tukšo piebēra ar rūdu, viss atkārtojās no jauna, atkārtojās simtiem un tūkstošiem reižu, kopš vecais Džerijs bija kļuvis par gaisa ceļa uzraugu.