Vēji nes mūs — ho-ho-hū! —

 Prom uz Kaliforniju.

Sakramento slavē daudzi:

 Tur var saraust zelta kaudzi.

Izstīdzējis zēns smalkā, griezīgā balsī dziedāja šo dzies­mu, kuru visās pasaules malās skandina matroži, cel­dami augšā enkuru, lai dotos uz Frisko ostu. Tas bija parasts puišelis, viņš pat nekad nebija redzējis jūru, bet tikai kādas divsimt pēdas no viņa — vajadzēja vien nokāpt no klints — krāca Sakramento. Viņu sauca par Mazo Džeriju, tāpēc ka bija arī vecais Džerijs, viņa tēvs. No viņa Mazais bija dzirdējis šo dziesmu, no viņa manto­jis koši rudās cirtas, nebēdnīgās zilās acis un ļoti balto, vasarraibumaino ādu.

Vecais Džerijs bija jūrnieks, viņš krietnu pusi sava mūža bija nobraukājis pa jūrām, bet dziesma matrozim pati prasās dziedama. Bet reiz kādā Āzijas ostā, kad viņš kopā ar divdesmit citiem matrožiem dziedāja, melnās mie­sās ņemdamies gar nolādēto enkuru, šīs dziesmas vārdi pirmo reizi lika viņam padomāt nopietni. Nonācis Sanfran­cisko, viņš atvadījās no sava kuģa un jūras un devās pats savām acīm paskatīties uz Sakramento krastiem.

Te viņš arī ieraudzīja zeltu. Viņš salīga darbā raktuvē «Zelta sapnis» un bija augstākajā mērā noderīgs, iekār­tojot trošu ceļu divsimt pēdu virs upes.

Pēc tam šis ceļš palika viņa uzraudzībā. Viņš uzma­nīja troses, turēja tās kārtībā, mīlēja tās un drīz vien kļuva par neaizstājamu strādnieku raktuvē «Zelta sap­nis».