Vagonete ar Spilleniem atradās ne vairāk kā divsimt piecdesmit pēdu no viņa. Cauri kustīgajai lietus aizsegai Džerijs saskatīja vīrieti un sievieti, kas bija sakņupuši vagonetes dibenā un it kā atstāti satracināto dabas spēku varā. Starpmetā starp diviem brāzieniem viņš uzsauca Sp'illenam, lai pārbauda, vai ir kārtībā dzinējritentiņi.
Spillens acīmredzot bija sadzirdējis, tāpēc ka Džerijs redzēja, ka viņš, uzmanīgi piecēlies uz ceļiem, aptaustīja abus vagonetes ritentiņus, tad pagriezās ar seju pret krastu.
—Te viss kārtībā, Mazais!
Džerijs tikko sadzirdēja šos vārdus, taču to jēga viņam bija skaidra. Bet kas tad īsti bija atgadījies? Tagad vairs nebija šaubu, ka visa vaina ir tukšajā vagonetē. Tā no
šejienes nebija redzama, bet zēns zināja, ka tā karājas tur, virs briesmīgā bezdibeņa, divsimt pēdu no Spillena vagonetes.
Viņš bez garas domāšanas nosprieda, kas jādara. Šim kalsenajam, kustīgajam puišelim bija četrpadsmit gadu, bet viņš bija uzaudzis kalnos, tēvs bija iepazīstinājis viņu ar dažādiem matrožu amata noslēpumiem, un viņš nemaz nebaidījās no augstuma.
Rīku kastē pie veltņa Džerijs sameklēja vecu uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un veselu rituli gandrīz jaunas Manilas troses. Viņš velti mēģināja atrast kādu dēlīti, lai sameistarotu kaut ko līdzīgu matrožu šūpulim, bet pie rokas negadījās nekas, izņemot garus, plānus dēļus. Nebija ar ko sazāģēt tos, un viņš bija spiests iztikt bez ērtiem segliem.