Segli, kurus Džerijs sev ierīkoja, bija vienkāršāki par vienkāršiem: viņš pārsvieda virvi pār nekustīgo trosi, kurā karājās tukšā vagonete, un, savilcis to mezglā, izveidoja lielu cilpu. Sēdēdams šajā cilpā, viņš bez pūlēm varēja aizsniegt trosi un turēties pie tās. Bet augšā, kur cilpai vajadzēja berzēties gar metāla trosi, viņš palika apakšā savu jaku, tāpēc ka nekur nevarēja atrast lupatu vai vecu maisu.
Uz ātru roku sagatavojies, Džerijs iekārās savā cilpā un, pārlikdams rokas, devās taisni bezdibenī. Viņš bija paņēmis līdzi uzgriežņu atslēgu, nelielu dzelzs stieni un vairākas pēdas garu virvi. Viņa ceļš veda nevis horizontāli, bet mazliet uz augšu, taču viņu apgrūtināja nevis kāpiens, bet briesmīgais vējš. Kad trakās brāzmas svaidīja Džeriju šurpu turpu un gandrīz vai apgāza, viņš juta, ka sirds pamirst aiz bailēm. Trose taču ir pavisam veca… Ja nu tā neiztur viņa smagumu un šos mežonīgos vēja triecienus, ja neiztur un pārtrūkst?
Tās bija neslēptas bailes. Džerijs juta, ka viņam smeldz zem lāpstiņas, bet ceļus krata sīki drebuļi, kurus viņš nespēj valdīt.
Taču Mazais drosmīgi turpināja ceļu. Trose bija veca, izraustīta, pārtrūkušo stiepļu asie gali, kas spurojās uz visām pusēm, saplēsa rokas līdz asinīm.