Džerijs pamanīja to tikai tad, kad nolēma pirmo reizi apstāties un mēģi« nāja sakliegt Spillenus. Viņu vagonete tagad karājās tieši zem viņa, tikai dažu pēdu attālumā, tā ka zēns jau varēja paskaidrot viņiem, kas noticis un kāpēc viņš devies šajā ceļojumā.

—   Es labprāt palīdzētu tev, — sauca Spillens, — bet sieva nejūtas lāgā. Pielūko, Džerij, esi uzmanīgāks! Pats es uzplijos, bet tagad tu vienīgais vari mūs izpestīt.

—   Tā nu es jūs neatstāšu!» — atsaucās Džerijs. — Pa­sakiet misis Spillenai, ka nepaies ne minūte, kad viņa būs tajā pusē.

Lietum gāžot kā ar spaiņiem, zvalstīdamies no vienas puses uz otru kā vēzēklis, sajuzdams neciešamas sāpes sadrašķītajās plaukstās, smakdams nost no piepūles un plaušās spēji ieplūdušās gaisa masas, Džerijs beidzot aizkļuva līdz tukšajai vagonetei.

Tikko uzmetis acis, zēns saprata, ka nav veltīgi devies šajā briesmīgajā ceļojumā. Vagonete karājās uz diviem ritentiņiem; viens no tiem, ilgi kalpojot, bija stipri nodilis un nolēcis no troses, kura tagad bija cieši jo cieši sa­spiesta starp pašu ritentiņu un tā aptveri.

Bija skaidrs, ka vispirms jāatbrīvo ritentiņš no aptveres, bet vagonetei šajā laikā jābūt stingri piesietai ar virvi pie nekustīgās troses.

Pēc ceturtdaļstundas Džerijam beidzot izdevās piesiet vagoneti: tas bija viss, ko viņš panāca.