Tapa, kas turēja ritentiņu uz ass, bija pavisam sarūsējusi un stingri iesprū­duši. Džerijs no visa spēka sita pa to ar vienu roku, bet ar otru turējās, cik varēja, taču vējš nepārtraukti me­tās virsū un šūpoja viņu, un zēns ļoti bieži aizsita garām tapai. Deviņas desmitdaļas spēka viņš izlietoja, lai notu­rētos uz vietas; baidīdamies izmest uzgriežņu atslēgu, viņš piesēja to pie rokas ar kabatlakatiņu.

Bija pagājusi jau pusstunda. Džerijs izkustināja tapu, bet izvilkt to viņam neizdevās. Desmitiem reižu viņš jau gribēja krist izmisumā, viss likās veltīgs — gan briesmas, kurām viņš sevi pakļāva, gan visi viņa pūliņi. Taču pēk­šņi viņam it kā zvīņas nokrita no acīm. Ar drudžainu skubu viņš sāka vandīties pa kabatām. Un atrada to, kas bija vajadzīgs, — garu, resnu naglu.

Ja nebūtu bijis šīs naglas, kas diezin kad un kā bija no­kļuvusi kabatā, Džerijam būtu vajadzējis no jauna at­griezties krastā. Iebāzis naglu tapas caurumā, viņš bei­dzot satvēra to, un pēc brīža tapa izlēca no ass.

Tad sākās ņemšanās ar dzelzs stieni, ar kuru viņš mēģināja atbrīvot starp trosi un aptveri iestrēgušo riten­tiņu. Kad tas bija izdarīts, Džerijs atlika ritentiņu vecajā vietā un, ar virvi pievilcis klāt vagoneti, beidzot uzdabūja ritentiņu uz troses.

Tomēr tam visam vajadzēja diezgan daudz laika. Bija pagājušas pusotras stundas kopš tā brīža, kad Džerijs bija nokļuvis līdz šejienei.